Jūrmala ir laba vieta, kur radoši augt

Jaunais gads turpinās ar ierobežojumiem daudzās valsts dzīvē nozīmīgās jomās, arī kultūrā. Publiski pasākumi ir aizliegti, un savus klausītājus mūziķi var censties satikt tikai tiešsaistes koncertos, kuros ļoti pietrūkst publikas emocionālās atsauksmes, aplausu. Viens no Jūrmalas pazīstamākajiem mūziķiem ir komponists un mūzikas pedagogs Adrians Kukuvass, kurš rudenī svinēs 70 gadu jubileju. Pagājušajā gadā saņēmis titulu „Gada pedagogs” Mārupes Mūzikas un mākslas skolā. Vēlējos uzzināt, ar kādām radošām iecerēm šobrīd aizņemts Adrians un kā viņš izjūt pašreizējo kultūras situāciju Jūrmalā.

- Cik gadus tu jau esi jūrmalnieks?

Simtdivdesmitastoņus (smejas)! Apmēram tik veca ir mana māja Kanāla ielā. To mani senči uzcēla kā otro Mellužos, tūlīt pēc mežsarga mājas. Mans vectēvs bija barona Firksa kučiera dēls, savukārt otrs vectēvs – sūkļu zvejnieks no Egejas jūras piekrastes. Ar šo darbu viņš piepelnījās kā piecpadsmit gadus vecs zēns, pēc tam sāka klīst pa pasauli un pirms Pirmā pasaules kara nonāca Latvijā, kur apprecēja manu vecmāmiņu, bet tas jau ir cits stāsts.

- Plašāk sabiedrībā kļuvi pazīstams kā mūziķis, slavenās grupas „Menuets” solists, vēlāk esi dziedājis grupās „Ādaži”, „Tip Top”, „Proventus”, dažādos muzikālos projektos kopā ar jūrmalniekiem brāļiem Sējāniem. Vai tevi atpazīst dzimtās pilsētas ļaudis?

Sāku sajust, ka cilvēki vairs neatskatās, kad es eju pa ielu. Līdz ar to man ir daudz labāka dzīve Jūrmalā (smejas).

- Tas varbūt tādēļ, ka televīzijā rāda senus koncertierakstus, kuros tu esi redzams ar krietni kuplāku matu rotu.

Tieši tā. Bet citi atkal saka, ka nu jau es esot pavisam cits cilvēks un man piestāvot šāda rota – atbilstoša dzīves pieredzei. No dauzoņas un nesekmīgā Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā esmu kļuvis par maģistru pedagoģijā, vairāk nekā trīssimt dziesmu, oratorijas „Prometejs” un mūzikla „Nāriņa” (libreta autors Leons Briedis, kurš mūža pēdējos gados dzīvoja Kauguros – Z.B.) autoru.

- Šoruden tev būs apaļa jubileja...

Es nesvinu apaļās jubilejas, tikai pusapaļās.

- Labi, gribēju tikai izteikt komplimentu par milzīgo atdevi un mirdzošajām acīm iepriekšējos koncertos.

Savādāk jau nav jēgas kāpt uz skatuves. Tomēr jāmāk sevi arī saudzēt. Mūsu rindas plok. Jānis Grodums, Niks Matvejevs, Mārtiņš Freimanis, Gvido Linga vairs nav starp mums. Laiks skrien. Apzinos tā vērtību, tādēļ cenšos savu pieredzi atdot jaunajai paaudzei – trompetistiem un ģitāristiem mūzikas skolā un dziedātājiem savā vokālajā skolā. Ja kāds skolēns neatnāk uz nodarbību vai negaidīti mājās palieku viens, kas šā brīža apstākļos ir gandrīz neiespējami, tad izraujos pie instrumenta. Man ir sameklētas dzejas rindas, un pašlaik top dziesmu cikls ar Leona Brieža vārdiem vīru korim „Burinieks”. Desmit dziesmas jau ir uzrakstītas, vēl nepieciešamas kādas trīs. Lai gan kora dziedāšana līdz ar pandēmiju apsīkusi, manas dziesmas tomēr tiek dziedātas un vislielāko atzinību ir izpelnījusies „Šūpuļdziesma māmiņai”, kura kandidē uz iekļūšanu Dziesmu svētku repertuārā.

- Tev ir sava vokālā skola?

Jā. Un tā balstās uz pieciem principiem – viegli, brīvi, skanīgi, precīzi un daiļi. Šādā manierē darbojoties ar savu balsi ikviena dziesma solistam būs pa spēkam, un viņš klausītāju uzmanību spēs noturēt. Darbojos ar pieaugušajiem Mārupes mūzikas skolā, turpat, kur skoloju arī bērnus, un mana slavenākā skolniece ir Māra Upmane – Holšteina, grupas „Astro’n’out” līdere. Vēl pie manis ir mācījusies dziedātāja Ineta Rudzīte, ģitārists Reinis Jaunais. Esmu konsultējis arī grupas, piemēram, „Satellites.lv”.

- Strādājot ar jaunajiem izpildītājiem Jauniešu centrā „Daugmale”, esi mudinājis viņus neaizrauties ar dziesmām angļu valodā, bet vairāk dziedāt latviski. Vai Tev nešķiet, ka Jūrmalā pietrūkst latviskā?

Jāsaprot, ka bijušajām padomju republikām un Krievijai Jūrmala bija, ir un paliks kā Rietumu paraugs, pret to izturoties ar lielu mīlestību. Patiesībā no ekonomiskā viedokļa bez krievvalodīgās publikas atbalsta arī Dzintaru koncertzālei būtu klājies ļoti grūti, jo, mainoties kadastrālajām vērtībām, kad Latvijas Filharmonija to piedāvāja pārņemt pilsētas īpašumā, izrādījās, ka šis zemes gabals ir visdārgākais visā valstī. Toreizējais Jūrmalas mērs Alksnis zvanīja premjerministram Šķēlem un prasīja, ko darīt. Atbilde bija – jāpārņem un jāsāk darboties. Tolaik biju Jūrmalas Kultūras nodaļas vadītājs, un gribot negribot mani ierāva koncertzāles pārņemšanas procesa dzirnavās.

- No tā laika ir pagājuši gandrīz trīsdesmit desmit gadi. Kā, tavuprāt, pa šiem gadiem ir mainījusies kultūras dzīve Jūrmalā?

Manā uztverē kultūras dzīve Jūrmalā ne mirkli nav sastingusi. Tā visu laiku bijusi ļoti nozīmīga pilsētai, jo lielie kultūras pasākumi – Jomas ielas un Kūrorta svētki, dažādi festivāli - ir piesaistījuši tūkstošiem cilvēku, dodot iespēju nopelnīt vietējiem uzņēmējiem, palielinot ieņēmumus arī pašvaldības kasē no iebraukšanas maksām. Koncertiem piemērotu telpu pilsētā nav nemaz tik daudz – bez Dzintaru koncertzāles, vēl Majoros, Kauguros un Mūzikas skolā Dubultu kultūras kvartālā, bet visur cilvēki aktīvi darbojas. Bulduru kultūras namā arī notiek dažādas interesantas akcijas. Es nevaru teikt, ka kultūras darbinieki būtu ieslīguši rutīnā. Jūrmalā ir spēcīgi tautas deju kolektīvi, kori, taču pandēmija ir uzlikusi savu ķepu tik spēcīgi, ka viss ir apstādināts. Mani visvairāk satrauc, kas notiks, kad beigsies ierobežojumi. Kā normālu kultūras dzīvi atkal varēs iedarbināt? Zinu, kas notiek, ja cilvēki nedzied, nedejo pusgadu vai gadu – ir problemātiski atsākt tādā pašā līmenī, kā pirms tam. 

Protams, jāņem vērā, ka Kauguros latvieši ir mazākumā, taču kultūra ir tā, kas tautas var vienot. Piemēram, īstenojot koncertlekcijas ar krievu dzejnieka Jeseņina dzeju, tās atsaucīgi uzņēma gan latvieši, gan krievi. Bērni pat bija sagatavojuši dzejoļus un uzstājās savu vienaudžu priekšā. Tas viņiem bija ļoti spilgts notikums un veids, kā padziļināt mācību procesu. Mēs nevaram ignorēt tos miljonus, kas dzīvo aiz mūsu austrumu robežām. Arī Rainis ir teicis: „Ne tauta pret tautu tad karos, bet visas kopā pret tumsu”. Lielā mērā kultūras veidošanos pilsētā nosaka Jūrmalas ģeogrāfiskais novietojums no Priedaines līdz Ķemeriem. Galvenā kultūras ass ir Jomas iela, atjaunotā Mellužu estrāde, kultūras nami, bibliotēkas, muzeji, - visi ir spēcīgi, un es nejūtu, ka viņi gulētu uz lauriem. Neapšaubāmi vienmēr var strādāt labāk, taču, raugoties nākotnē, ieteiktu būt uzmanīgiem ar labi funkcionējošu struktūrvienību likvidēšanu, jo sagraut ir viegli, bet atjaunot vai radīt vietā kaut ko labāku, ir daudz grūtāk. Tāpēc man žēl, ka vairs nedarbojas Pasaku māja „Undīne”, kurā strādāja brīnišķīgi cilvēki.

Faktiski Dzintaru koncertzāle ir vienīgais kultūras objekts Jūrmalā, uz kuru varam uzaicināt pasaules klases māksliniekus. Daudz tāda mēroga latviešu mums nav – Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Vestards Šimkus, māsas Skrides... Bet koncertzālei ir savs ekonomiskais aprēķins, tās vadītājs nevar atļauties nedēļām ilgus pašdarbnieku koncertus. Nebija labi, ka agrāk festivāls „Jaunais vilnis” tika tik ļoti politizēts. Ņemsim kaut vai „More smeha” - uzstāšanos, kurā Krievijas komiķi sāka pelt, kritizēt vai pat izsmiet mūsu zemi, kura viņus bija laipni uzņēmusi.

- Jau 5. jūnijā jūrmalniekiem būs jādodas pie vēlēšanu urnām, lai vēlētu jauno Jūrmalas domi. Kādu izvēli tu viņiem ieteiktu?

Jau Svētajos rakstos ir sacīts: „Neklausieties uz viņu vārdiem, bet skatieties uz viņu darbiem.” Ļaudīm pašiem ir jāizvērtē, kas ir un kas nav padarīts. Kurš no politiskajiem spēkiem darījis vairāk laba ne savās, bet pilsētas iedzīvotāju interesēs. Tam būtu jābūt izšķiroši svarīgam argumentam un vēl, kā cilvēki prot saimniekot, jo pašvaldību deputāti pirmām kārtām ir saimnieciski darboņi.

- Kas šobrīd pietrūkst Jūrmalai?

Asaras, dziemas un alus (smejas).

 Ar Adrianu Kukuvasu sarunājās ZIGMUNDS BEKMANIS

Nav komentāru

Komentēt