Glābēja acīm uz Jūrmalu raugoties
Roberts Fūrmanis
Anesteziologs, reanimatologs, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidents
Cik ilgi esi jūrmalnieks?
Esmu dzimis Rīgā, bērnību pavadīju Murjāņos, bet Jūrmalā dzīvoju no 1992. gada, kad mans tētis atnāca šurp strādāt Ātrās palīdzības dienestā.
Daudz amatu, daudz pienākumu. Tu visur paspēj vai tomēr kādā jomā esi dziļāk nekā citās?
Pirmajā vietā neapšaubāmi ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, kurā es pavadu visvairāk laika, reizi nedēļā pildu arī anesteziologa pienākumus Jūrmalas slimnīcā, pārējiem, pārsvarā administratīvajiem darbiem varu atvēlēt tikai brīvo laiku, kura nav daudz.
No kurienes tev tāda misijas apziņa – glābt cilvēkus?
Esmu ārstu vidē uzaudzis. Tētis ar cilvēku dzīvības glābšanu saskārās diendienā, tādēļ jau bērnībā un skolas gados citas profesijas izvēli nemaz neesmu apsvēris.
Pandēmijas laikā arvien vairāk ārstu un medicīnas māsu strādā uz izdegšanas robežas. Viņi atzīst, ka joprojām nespēj pierast pie nāves, ar kuru saskaras katru dienu. Kā tu tiec ar to galā?
Sāksim ar to, ka tāds ir mans darbs - saskarties ar nāvi. Esmu daudzas reizes mēģinājis formulēt savu attieksmi pret to. Ja esmu savā darbā izdarījis visu iespējamo, bet cilvēks tomēr nomirst, tad tie ir apstākļi, kurus diemžēl nevarēju ietekmēt. Citādāk ir tad, ja gadījies kaut ko izdarīt nepareizi, pieļaut cilvēcisku kļūdu, tad ir liels pārdzīvojums. Taču cenšos visu laiku savas profesionālās zināšanas uzturēt tādā līmenī, lai es spētu ātri noorientēties jebkurā situācijā, kad cilvēka dzīvība ir briesmās.
Nesen, kad Rīgā gāzes sprādzienā sagruva nams, tu biji viens no pirmajiem, kas tur ieradās, uzņemoties vadīt cilvēku glābšanas darbus. Kā tas notiek?
Trauksmes signāls var atskanēt jebkurā brīdī. Tad es pārtraukšu mūsu sarunu (tiekamies ZOOM tiešsaistē – Z.B.), uzvilkšu spectērpu, masku un došos palīgā. Ierodoties notikuma vietā, mēs nezinām, kas mūs sagaida. Nāve ir prognozējama, ja cilvēkam bijušas smagas slimības, hroniskas kaites, un to mēs arī izskaidrojam radiniekiem. Bet ir arī negaidītas nāves. Ar tām grūtāk sadzīvot, jo īpaši, ja nomirst bērni un līdzcilvēki nekādā veidā ar to nav bijuši saistīti.
Ko tev kā ārstam un kā cilvēkam ir iemācījusi pandēmija?
Pirmkārt pārskatīt prioritātes – kur ir un kur nav jēgas tērēt laiku. Paskatīties uz lietām no cita skatu punkta. Visu pandēmijas laiku notiek apzināta vai neapzināta distancēšanās no cilvēkiem, kas pamazām kļūst par beznosacījuma refleksu. Drīz mēs uzskatīsim par normu uzvilkt masku, ja tuvosimies svešam cilvēkam. Agrāk man likās, lai paveiktu lielus darbus, cilvēkiem jāpulcējas lielās grupās. Šobrīd redzu, ka to iespējams izdarīt attālināti. To pierāda arī mūsu intervija. Pirms gada mēs noteikti tiktos aci pret aci kādā omulīgā kafejnīcā, kur apkārt būtu vēl desmitiem cilvēku. Taču tagad varam atrasties jebkurā pasaules vietā un rezultāts ir tāds pats. Esmu sācis mācīt cilvēkus interneta vidē, un, saņemot atgriezenisko saiti, saprotu, ka dažkārt zināšanu apguve ir pat efektīvāka nekā klātienes nodarbībās.
Tomēr nenoliegsi, ka šāds saziņas veids bremzē socializēšanos, jo īpaši sākumskolas bērniem, kuri vēl tikai mācās veidot attiecības savā starpā.
Skolēnu tiešsaistes mācības ir ļoti sāpīga tēma, sevišķi mazajiem, kas skar arī mani, jo dēls mācās Pumpuru vidusskolas 1. klasē. Es to nesauktu par izglītību, bet muļļāšanos. Tur nav vainīgi ne skolotāji, ne audzēkņi, ne vecāki. Vienkārši tās ir pirmklasnieku attīstības īpatnības, kādēļ mācību procesā ir vajadzīga skolotāja klātbūtne, kas paskaidro, parāda un iedrošina. Aizliegums pirmo divu klašu skolēniem apmeklēt skolu ir neloģisks, jo dažus gadus jaunākiem bērniem ir atļauts apmeklēt bērnudārzus, bet lielas atšķirības viņu attīstībā nav, un inficēšanās risks abos gadījumos ir līdzīgs. Turklāt bērnudārzā tas pat ir augstāks, jo skolēni tomēr ir disciplinētāki.
Kas pietrūkst Jūrmalai, lai tā nākotnē būtu vēl labāka dzīves un darba vieta?
Neesmu par to domājis, bet uzņēmējdarbības vidē par paraugu visiem minu Andra Čudas vadīto uzņēmumu „Jūrmalas mežaparki”, kas nes pilsētas vārdu ne vien Latvijā, bet arī ārpus tās robežām, un viņu veidotie rotaļu laukumi priecē daudzu bērnu sirdis. Jūtu pilsētas attīstības dinamiku, brīžiem tā ir straujāka, brīžiem lēnāka, taču izaugsme notiek. Gribētos, lai vairāk tiktu veicināta mazā uzņēmējdarbība, atbalstīti mazie veikali, kafejnīcas. Pašvaldība nepieļautu lielveikalu ķēdēm pārņemt tirgu un piesaistītu Jomas ielai vairāk apmeklētāju, veidojot tur vietējai uzņēmējdarbībai draudzīgu vidi.
Kas jādara, lai Jūrmalas pludmale vasarās kļūtu drošāka un atgūtu Zilo karogu?
Ja pludmalē ir pietiekošs skaits pārģērbšanās kabīņu un atkritumu konteineru, atpūtnieki ir apzinīgi un operatīvi tiek novērstas nebūšanas, tad pludmalē ir patīkami atpūsties, un karogam nav nozīmes. Teikšu atklāti, es kā īstens jūrmalnieks līdz jūrai aizeju reti – dažas reizes vasarā pasauļoties -, kaut gan dzīvoju tikai apmēram kilometru no jūras. Esmu piedalījies Kūrorta svētkos, bijis klāt Zilā karoga pacelšanas brīdī un uzskatu, ka tā tomēr ir pludmales firmas zīme – kvalitātes standarta apliecinājums. Bet man kā ārstam svarīgāk, lai vairāk līdzekļu tiktu investēts glābšanas dienesta modernizācijā. Lai pludmalei dažādās vietās ērti varētu piekļūt operatīvais dienests, glābēji būtu labi apmācīti un netrūktu brīdinājuma zīmju. Lai starp glābšanas stacijām ar nelielu intervālu būtu izvietoti defibrilatori – aparāti, ar kuriem var izglābt cilvēka dzīvību, ja apstājusies sirds -, un informācijas zīmes par to pieejamību. Šo ierīču nodrošinājums palīdzēs gan slīkšanas, gan pārkaršanas gadījumos. Ja to izdotos izdarīt, Jūrmala kļūtu par paraugu citām pilsētām, kā labiekārtot cilvēku veselībai un dzīvībai drošu pludmali.
Kur tu vēl saskati Jūrmalas potenciālu?
Liela pievienotā vērtība Jūrmalas tūrismā ir Ķemeri. Ja te tiks izveidota ceļotājiem ērta, patīkama infrastruktūra, šī vieta varētu kļūt par lielisku iekšzemes tūrisma galamērķi, jo pandēmijas dēļ ne tik drīz un ne tik lielā skaitā, kā agrāk, Latviju apmeklēs citvalstu tūristi. Ķemeri ir kā oāze tuksneša vidū, it kā atdalīta no pārējās Jūrmalas, bet ar milzīgām iespējām, balstītām vēsturiskajā mantojumā. Nākotnē te varētu būt gan savs teātris, gan kino zāle, un ir reāli panākt, lai cilvēki šurp brauktu pavadīt savas brīvdienas tāpat kā ik gadu brauc slēpot uz Alpiem.
Izskanējusi doma, ka nebūtu slikti Jūrmalā izbūvēt molu jūrā. Kā tu vērtē šādu ideju?
Nesen tieši ar sievu par to runājām, ka būtu forši, ja Jūrmalā būtu tāda vieta, kur ieiet jūrā, nesamērcējot kājas, vērot saulrietu un klausīties, kā apkārt viļņi nebeidzami čalo. Ja vēl pie mola varētu pietauvoties motorlaivas un jahtas, tiktu rasta iespēja līdzās baudīt garšīgu maltīti – tas būtu fantastisks ieguvums pilsētai. Tad es noteikti biežāk aizietu līdz jūrai (smejas).
Kā, tavuprāt, ar latviskumu Jūrmalā?
Tas ir valsts politikas, nekustamo īpašumu tirgus jautājums. Gribam to atzīt vai ne, bet Jūrmala savulaik spēlēja lielu lomu Padomju Savienībā, un joprojām mūsu austrumu kaimiņzemē daudziem cilvēkiem šķiet tīkama pilsēta. Neatkarīgi no valodas, kādā kurš runā, svarīgas ir cilvēciskās vērtības. Ar tiem, kuri ciena vietu, kurā dzīvo un atpūšas, pieņem tās vēsturi un iekšējās kārtības noteikumus, viss ir kārtībā. Nākotnē ar kaimiņvalsts tūristiem mums būs jārēķinās. Jāatzīst, ka Dzintaru koncertzāle lielā mērā attīstījusies, pateicoties dziesmu konkursam „Jaunais vilnis”. Ja tādā veidā notiek investīciju piesaiste, es to vērtēju pozitīvi. Taču mums, jūrmalniekiem, pašiem jāsaglabā sava identitāte un pašcieņa. Ja mēs cienīsim sevi, savu darbu, tad arī pilsētas viesi mūs cienīs.
5. jūnijā dosimies vēlēt jauno Jūrmalas domi. Kā neapjukt plašajā piedāvājumā?
Vispirms stingri vajadzētu izvērtēt to, kas šobrīd notiek valstī. Kādas politiskās krāsas ir šābrīža lēmumu pieņēmējiem un ko viņi valstiskā līmenī paveikuši cīņā ar pandēmiju. Savu izvēli izdarīšu īsi pirms vēlēšanām, kad būšu iepazinies ar partiju un vēlēšanu apvienību programmām un veicis analīzi par iepriekš paveikto. Katram jūrmalniekam novēlu domāt, analizēt, izdarīt racionālu izvēli un nebalsot vieglprātīgi. Tomēr pats svarīgākais ir aiziet uz vēlēšanu iecirkni.
Tavs darbs ir ļoti saspringts. Kā sevi atpūtini, lai spētu izturēt žonglēšanu ar nāvi?
Sportoju. Līdz pērnā gada decembrim mēs, visa ģimene, spēlējām tenisu Lielupes tenisa kortos. Šobrīd tas ir liegts, taču šoziem kopā ar sievu un abiem dēliem regulāri braucām uz Milzkalnu slēpot. Pēdējā laikā pie saviem hobijiem varu pieskaitīt arī lekciju lasīšanu „Zoom” platformā. Prieks redzēt cilvēkus smaidām.